Cimdi mūsmājās

Neapšaubāmi ir sācies rudens, laiks, kad jāsāk domāt, kā sildīt rokas un kājas. Un tas nozīmē - laiks adījumiem!!
Man ar adīšanu ir tā, ka tā kļūst pilnīgi kā organiska nepieciešamība rudeņos un ziemā. Vasarā, lai arī ir laiks tam, man adīt negribas.

Šoreiz par cimdiem. Cik gan tie var būt dažādi un dažādiem nolūkiem.Lūk visi kopā:

Jau drusku pavalkāti, bet tomēr mīļi un negribas no tiem šķirties, kāds izdilis caurums tiek aizlāpīts un cimdiņš kalpo tālāk.
Tātad -
pirmie no diegu galiem ir vīra cimdi makšķerēšanai vai medībām, vai citiem lauku darbiem vēsā laikā.
otrie ir mani bezpirkstenīši, jau daudzus gadus veci, pirmie manis pašas adītie, bet vismīļākie, lai arī ir dažas kļūdas adīšanā (īkšķa veidošanā).
trešie - jau zināmie dūrainīši. Tie gan nav manis pašas adīti, bet vīramātes un manas vecāsmammas. Varu lepoties ar savu vecomammu, jo visi viņas mazbērni ir staigājuši rakstainos cimdos un zeķēs. Un lai arī es adu pati, vienmēr ir patīkami Ziemassvētkos dāvanā saņemt kādu no viņas adījumiem.
ceturtie - tikko uzadītie bezpirksteņi meitai.

Un pavisam īss ieskats, kā tikt pie bezpirkstenīšiem:
Par to kā uzmest valdziņus un adīt valnīti, nestāstīšu. Bet, kā tikt pie īkšķa cauruma gan:

Parasti īkšķim atvēlu gandrīz visus valdziņus, kas ir uz adatas, nu vismaz 2/3 noteikti. Un tajos valdziņos, kas būs vajadzīgi īkšķim, ieadu kādu citu diegu, ko pēc tam velku ārā un esošos valdziņus uzņemu uz adatas.

Cerams, ka kādam googlē meklējošam šis noderēs!

Nevaru saņemties uztaisīt riktīgu "kā adīt zeķes" aprakstu. Lai arī pāris zeķes jau esmu noadījusi (precīzāk, pie vecajiem valnīšiem pieadījusi klāt). Man visu laiku likās, ka nu kas tad tas ir zeķes uzadīt. Taču Aijas raksts viņas blogā, man tomēr lika aizdomāties, ka pilnīgi normāli ir tas, ka var nemācēt vai, ka ir piemirsies... jo es tak noteikti arī neprotu daudz lietu, kas citām rokdarbniecēm šķiet elementāras.

Mežs, sēnes un svaigs gaiss

Sēnēs braucam visi trīs, jo gan man, gan Dārtas tētim patīk sēņot, tad nu Dārtai jābrauc līdzi. Neiztiekam arī bez piedzīvojumiem - pagājušajā braucienā pazaudējām Dārtas gumijniekus, sēņu meklēšana pārvērtās zābaku meklēšanā, bet tomēr abus atradām un visai priecīgi devāmies mājās gan ar sēnēm, gan ar zābakiem.

Šodien braucām lūkoties baravikas. Daudzas no mūsu sēņu vietām diemžēl ir skārusi tā lielā vētra un arī mūsu baraviku vieta izskatās šādi... (nožēloju, ka nebiju paņēmusi līdzi fotoaparātu, tāpēc bildes tapušas ar telefonu)
 

Taču mēs tomēr mēģinājām tur palodāt un pameklēt kādu sēni, kas bija tīri veiksmīgs mēģinājums, jo šogad baravikas atkal ir!!! Droši vien te varētu salasīt vairāk, ja nebūtu sagāztu koku.

Un beidzot tā labi noder tā saucamais riņķu slings, ko biju iegādājusi, bet neko daudz nepalietoju, jo uzšuvu ķengursomu. Bet tagad tas ir labu labais, lai arī Dārta tam varbūt ir jau par lielu.

Pārsvarā mūsu meža pastaigās Dārta aizmieg, bet mēs vienalga turpinām sēņot!!!!

Koka rotaļlietas

Šodien kopā ar vīru uztaisījām dažas rotaļlietas no koka.

Uz vienkāršām bērza koka ripiņām iededzināju dažādus zīmējumus. (Ir nepieciešams koka dedzinātājs) Kad meita paaugsies varēs spēlēt "atrodi pāri" vai atmiņas spēli.

Nākotnē domāju papildināt šo ripiņu skaitu, lai būtu vairāk. Pagaidām tiek izmantoti vienkārši kā klucīši.

Un tētis mums uztaisīja vienkāršu piramīdu (patiesībā beidzot pabeidza). Man pat neprasās kaut ko papildināt - ļoti vienkārši un dabīgi.

Ķirbju pankūkas

Ko gan lai dara ar izaugušajiem milzeņiem, kaut kādā veidā konservēti man ķirbji negaršo.

Tad nu sāku ielūkoties googlē, ko vēl var sadarīt ar ķirbi.

Ķirbju pankūkas!!!!

Oriģinālā recepte ir šāda:

1. Pētersīļi
2. Ķirbis notīrīts	500 grami
3. Olas	2 gab.
4. Milti	4 ēdamkarotes
5. Siers ciets	50 grami
6. Ķiploks	2 daiviņas
7. Sāls
8. Pipari
9. Eļļa

(no mammamuntetiem.lv)

Es liku vēl šķipsniņu sodas un izmantoju pankūku miltus (nezinu, vai ir liela atšķirība)

Taču es noteikti neievēroju tur tos visus daudzumus, jo biju sarīvējusi gandrīz 1/4 no paliela ķirbja. Tad nu vismaz pusi no tā gribēju sacept pankūkās. Arī sieru īpaši daudz neliku, un arī nelikās, ka tam ir būtiska nozīme.
Un man garšo tādas mīkstas, citiem varbūt liksies, ka pajēlas, bet ļoti labi izgaršojas tas ķirbītis...mmmm.. tādas foršas sāļās pankūkas sanāca. 

Noteikti uzdrošinieties eksperimentēt!!! Pat ja nekad neesat neko tādu gatavojušas (kā, piemēram, es!) , noteikti pamēģiniet! Reizēm, kad nekā īsti nav, palūkojoties pieliekamajā, pagrabā un ledusskapī, tomēr kaut kas atrodas un sanāk gardas lietas!!!

Virtuvē

Nav jau tā, ka neko nedaru. Bet ar rokdarbiem tā lēnāk viss notiek. Iepirkumu somu šuju jau nez kuro nedeļu, drīz būs:D

Taču šo to daru virtuvē. Šodien pirmo reizi izmēģināju jauno cepeškrāsni!! Cepu ābolu plātsmaizi pirmo reizi dzīvē un sanāca, varbūt drusku par saldu, varēja mazāk cukura likt, taču garšīga tik un tā. Un tas ir viss, kas palicis...

Un vēl ir tapis arī plūmju + ābolu ievārījums...

Ir arī iemarinēti gurķi, bet tie jau ir pagrabā.

Vēl te palasījos blogā Aijas lietas par ceptiem ābolīšiem, vajadzētu izmēģināt arī tos.

Attīstošais kubs2

Pēdējās dienas esmu atkal pievērsusies šūšanai. Man gan ļoti lēnu iet, jo meita ir iemācījusies tikt uz mana šujamgalda un tur ir daudz lietu, ko pakrāmēt un skatīties, par pašu šujmašīnu nemaz nerunājot - tās rokturītis ir ļoooooti interesants un spolīte tik feini ņemas nost!!!

Un beidzot kaut kas no šujamdarbiem ir ne tikai pavirzījies uz priekšu, bet arī tapis gatavs! Dāvana Dārtas māsīcai 2 gadu jubilejā.

Puķes, puķes un daži dīvainīši!!! Katrā ziņā ir ko mazajiem pirkstiņiem padarboties. Un kā jau bērndārzniekam - ir jāmācās pogāt, siet, lipināt un citas labas lietas!

 Cerams, ka Sabīnei patiks. Katrā ziņā Dārtai sākumā ļoti patika ap to kubu darboties - zivi lipināt,  pagaidām mazie pirkstiņi vēl neprot pogas pogāt un siet, bet gan ar laiku tas kubs šķitīs atkal interesants ar vēl neapgūtajām pirkstiņu darbībām. Man vismaz šķiet, ka šī rotaļlieta noder ilgam laikam.

Vējgāze 2010

Esmu atgriezusies civilizācijā!!!
Kopš svētdienas vakara nebija elektrības, mobilais tornis nestrādāja, bija tikai vājš signāls no kaimiņu pagasta, dzeramais ūdens visā pagastā tika sasūknēts 2x dienā... Bet visi esam dzīvi, sveiki un veseli un tas arī ir galvenais.
Viesulis, kas te pārgāja pāri bija ne pa jokam, liekas, ka parāva gaisā visu ciematu ar jumtiem un skursteņiem. Mūsu mājai tā skāde tāda mazāka - no sienas ir atrauts satelīta šķīvis un pāris nolauztu zaru ābelēm un izgāztas plūmes.
Negaiss vēl tā īsti nebija pārgājis, kad pagasta ielas jau bija pilnas ar cilvēkiem, kas devās apskatīt vēja nodarīto (retu reizi gan gadās redzēt, kad pagastā ir tik daudz cilvēku!!). Skats uz kaimiņu mājām pavērās šāds:

 (Viņiem laikam šovakar vēl aizvien nav elektrības...)
Centrālā iela, protams, bija aizgāzta ar kokiem, bet paldies pagasta darbiniekiem un 100latniekiem, kas uzreiz ķērās pie darba un izzāģēja ceļu!

Muižas parkā pie Odzienas ezera skats bija apmēram šāds. Šīs mājas saimniekus Dieviņš ir pasargājis, jo šāds pats koks bija nogāzies arī mājas otrā pusē.

Un mūsu kaimiņi bija aizbraukuši pie ezera atpūsties un, paldies Dievam, atgriezās sveiki un veseli no vietas, kas izskatās tagad šādi. Tas ir vienkārši apbrīnojami, ka mašīnai neuzgāzās koks, un tie, kas nebija paspējuši aizskriet līdz mašīnai, bija skraidījuši šurpu turpu, lai izvairītos no krītošajiem kokiem. (Lai pēc tam izkļūtu ko šiem džungļiem, pagāja apmēram stunda līdz izzāģēja ceļu!)

Un visbeidzot mana vīra gadiem koptais īpašums Aiviekstes krastā šobrīd ir šāds... Arī tur bija "iesprostoti" cilvēki, kuri, spriežot pēc mašīnas pēdām, bija riskējuši un izbraukuši gar pašu upes malu, lai apbrauktu lielāko daļu sagāzto koku!

Visā visumā esmu no tiem neprātīgajiem cilvēkiem, kam no negaisa nav paniskas bailes, sava bijība jau, protams, ir. Taču šādi postījumi gan nekādu sajūsmu neizraisa, jo cilvēku ieguldītais darbs ir izpostīts un gana daudz materiālo zaudējumu.