Cimdi mūsmājās

Neapšaubāmi ir sācies rudens, laiks, kad jāsāk domāt, kā sildīt rokas un kājas. Un tas nozīmē - laiks adījumiem!!
Man ar adīšanu ir tā, ka tā kļūst pilnīgi kā organiska nepieciešamība rudeņos un ziemā. Vasarā, lai arī ir laiks tam, man adīt negribas.

Šoreiz par cimdiem. Cik gan tie var būt dažādi un dažādiem nolūkiem.Lūk visi kopā:

Jau drusku pavalkāti, bet tomēr mīļi un negribas no tiem šķirties, kāds izdilis caurums tiek aizlāpīts un cimdiņš kalpo tālāk.
Tātad -
pirmie no diegu galiem ir vīra cimdi makšķerēšanai vai medībām, vai citiem lauku darbiem vēsā laikā.
otrie ir mani bezpirkstenīši, jau daudzus gadus veci, pirmie manis pašas adītie, bet vismīļākie, lai arī ir dažas kļūdas adīšanā (īkšķa veidošanā).
trešie - jau zināmie dūrainīši. Tie gan nav manis pašas adīti, bet vīramātes un manas vecāsmammas. Varu lepoties ar savu vecomammu, jo visi viņas mazbērni ir staigājuši rakstainos cimdos un zeķēs. Un lai arī es adu pati, vienmēr ir patīkami Ziemassvētkos dāvanā saņemt kādu no viņas adījumiem.
ceturtie - tikko uzadītie bezpirksteņi meitai.

Un pavisam īss ieskats, kā tikt pie bezpirkstenīšiem:
Par to kā uzmest valdziņus un adīt valnīti, nestāstīšu. Bet, kā tikt pie īkšķa cauruma gan:

Parasti īkšķim atvēlu gandrīz visus valdziņus, kas ir uz adatas, nu vismaz 2/3 noteikti. Un tajos valdziņos, kas būs vajadzīgi īkšķim, ieadu kādu citu diegu, ko pēc tam velku ārā un esošos valdziņus uzņemu uz adatas.

Cerams, ka kādam googlē meklējošam šis noderēs!

Nevaru saņemties uztaisīt riktīgu "kā adīt zeķes" aprakstu. Lai arī pāris zeķes jau esmu noadījusi (precīzāk, pie vecajiem valnīšiem pieadījusi klāt). Man visu laiku likās, ka nu kas tad tas ir zeķes uzadīt. Taču Aijas raksts viņas blogā, man tomēr lika aizdomāties, ka pilnīgi normāli ir tas, ka var nemācēt vai, ka ir piemirsies... jo es tak noteikti arī neprotu daudz lietu, kas citām rokdarbniecēm šķiet elementāras.