kaķis

Esmu atpakaļ, Interneta limits manas aktivitātes virtuālajā vidē bija drusku ierobežojis, tagad jauns mēnesis, varēšu atkal kādus darbiņus parādīt.

Paturpināšu kaķu tēmu...

Tā ir Mace no patversmes "Dzīvnieku draugs". Kaķis ar raksturiņu un atzīst tikai manu vīru.

Drīz būšu atpakaļ ar jauniem darbiņiem:)

Zeķu zilonis

Kā jau solīju - zeķu zilonis! Man jau pašai liekas - re, kā es pati izdomāju, kā tikt pie ziloņa! Bet gan jau daudzas rokdarbnieces taisa arī tieši tā.


Bet tomēr - ņemam divas zeķītes un griežam šādi:

Man, protams daudz, kas paliek pāri, rokas tomēr nogriezu drusku īsākas.


Sašujam un sapildām galvu un rumpīti, piešujam ausis (nav sapildītas ar sinteponu):














...piešujam rokas un acis (tas man liekas visaizraujošākais process, jo ar meitu pārcilājam visas pogas kastītē)

Un zeķu zilonis gatavs!

Šie tiešām vairojas...!

Viens pēc otra īsā laikā ir saradušies zeķu zvēri manā mājā. Vēl nesen man bija tikai aptuvens priekšstats, kā tādus var dabūt gatavus, paldies Aijai, jo viņas blogā redzēju vienu no pirmajiem (šeit), kas man lika sarosīties. Un, kad ieraudzīju Irēnas zvēruļus viņas blogā Re-darbi, es vienkārši uzreiz  atradu laiku izkravāt drēbju kasti, lai tiktu pie zeķēm, kuras sen nebiju vilkusi un mēģinātu kaut ko līdzīgu uztaisīt. Bez jebkādām shēmām - tik uz izjūtu, ka kaut kā tā varētu būt.
Un drīz vien devos uz humpalbodi pēc mazajām bērnu zeķītēm (par 0.10 sant. gabalā taču var eksperimentē, vai ne?), lai būtu vēl. Lūk viņi:

Un tagad jau sāk rasties lielummānija un domāju, kāpēc neiepirku vēl zeķupārus.

Bet vispār - visām tām meitenēm, kurs vēl domā par šiem zvēruļiem - pamēģiniet!!! Nevar nesanākt! Pat ja pēc vienādām shēmām taisam, vienalga viņi sanāk dažādi, jo katrai rokdarbniecei jau ir savs roku pieskāriens...


P.S. Ja sanāks ciešamas bildes, vēlāk parādīšu, kā tiku pie ziloņa.

suns atkal mājās...

Pagājušo nedēļu otrdienas vakarā pazuda mūsu suns. Nekad tā nav bijis, ka viņš nav pa nakti mājās. Meklējām visu nedēļu, vīrs brauca pa mežiem un mājām, mednieki apziņoja tuvāko pagastu medību kolektīvus. Diezgan nekonkrētas ziņas un mums pavisam neticami pienāca no gandrīz 30 km attālā ciemata Mežāres.
Bet pateicoties cilvēku atsaucībai mūsu Rendis ir atkal mājās, kāds saimnieks viņu bija paņēmis netālu no Atašienes un piesējis savā pagalmā. Izskatās, ka suns bija uzgājis kādu dzīvnieku Teiču purvā un aizgājis pa tā pēdām.
Diezgan traka nedēļa, jo neziņa ir visai mokoša. Labi, ka viss ir labi beidzies. Suns gan ir tāds drusku skumīgs, taču nekas viņam nekaiš, gan jau atlabs. Kaimiņu draugi jau apciemoja un priecājās, ka draugs ir atpakaļ savā voljērā.

Un mani secinājumi šajā sakarā:
 - ir daudz labu cilvēku, kas atsaucas uz aicinājumu palīdzēt, paldies viņiem!
 - ja savu mīluli laižat izskrieties neierobežotā teritorijā, uz kakla siksnas uzrakstiet telefonu! Tas palīdzēs atrast suni ātrāk. (Mūsu sunim telefons bija uzrakstīts tikai uz tās siksnas, ko liekam uz medībām, bet to ikdienā viņš nenēsā... ja uz siksnas būtu informācija, mēs būtu ietaupījuši vismaz 4 dienas.)

Pirmais zeķu zvērs!

Tas nu ir beidzot noticis. Tā kā šonedēļ beidzot biju pilsētā un humpalbodē dabūju spilvenu ar sintaponu, tad vairs nebija iemesla atlikt.
Protams, nav nekāds super izcilais eksemplārs, gluži vēl velkamu zeķi, kas pēc krāsām būtu skaistāka, sagriezt negribējās, jo nebiju pārliecināta, vai vispār kas sanāks. Bet man liekas, tīri simpātisks... nu vismaz priekš pirmā mēģinājuma:D

Tamborēta cepure ziemai

Beidzot ir tapis kaut kas atrādāms - meitai jauna ziemas cepure. Šoreiz tamborēta - sāku no apakšmalas, tamborēju spirālē, lai neveidotos tā savienojuma līnija, kad pati cepure gatava, pietamborēju ausis, nu pārējais brīva improvizācija. Iekšā iešuvu oderīti (kas nemaz tā uzreiz neizdevās).

Arī pirmais sniegputenis sagaidīts.

Cimdi mūsmājās

Neapšaubāmi ir sācies rudens, laiks, kad jāsāk domāt, kā sildīt rokas un kājas. Un tas nozīmē - laiks adījumiem!!
Man ar adīšanu ir tā, ka tā kļūst pilnīgi kā organiska nepieciešamība rudeņos un ziemā. Vasarā, lai arī ir laiks tam, man adīt negribas.

Šoreiz par cimdiem. Cik gan tie var būt dažādi un dažādiem nolūkiem.Lūk visi kopā:

Jau drusku pavalkāti, bet tomēr mīļi un negribas no tiem šķirties, kāds izdilis caurums tiek aizlāpīts un cimdiņš kalpo tālāk.
Tātad -
pirmie no diegu galiem ir vīra cimdi makšķerēšanai vai medībām, vai citiem lauku darbiem vēsā laikā.
otrie ir mani bezpirkstenīši, jau daudzus gadus veci, pirmie manis pašas adītie, bet vismīļākie, lai arī ir dažas kļūdas adīšanā (īkšķa veidošanā).
trešie - jau zināmie dūrainīši. Tie gan nav manis pašas adīti, bet vīramātes un manas vecāsmammas. Varu lepoties ar savu vecomammu, jo visi viņas mazbērni ir staigājuši rakstainos cimdos un zeķēs. Un lai arī es adu pati, vienmēr ir patīkami Ziemassvētkos dāvanā saņemt kādu no viņas adījumiem.
ceturtie - tikko uzadītie bezpirksteņi meitai.

Un pavisam īss ieskats, kā tikt pie bezpirkstenīšiem:
Par to kā uzmest valdziņus un adīt valnīti, nestāstīšu. Bet, kā tikt pie īkšķa cauruma gan:

Parasti īkšķim atvēlu gandrīz visus valdziņus, kas ir uz adatas, nu vismaz 2/3 noteikti. Un tajos valdziņos, kas būs vajadzīgi īkšķim, ieadu kādu citu diegu, ko pēc tam velku ārā un esošos valdziņus uzņemu uz adatas.

Cerams, ka kādam googlē meklējošam šis noderēs!

Nevaru saņemties uztaisīt riktīgu "kā adīt zeķes" aprakstu. Lai arī pāris zeķes jau esmu noadījusi (precīzāk, pie vecajiem valnīšiem pieadījusi klāt). Man visu laiku likās, ka nu kas tad tas ir zeķes uzadīt. Taču Aijas raksts viņas blogā, man tomēr lika aizdomāties, ka pilnīgi normāli ir tas, ka var nemācēt vai, ka ir piemirsies... jo es tak noteikti arī neprotu daudz lietu, kas citām rokdarbniecēm šķiet elementāras.