Lellītes

Mans rokdarbu blogs klusē, taču roku darbi tomēr top.

Te lellītes no baltajām zekēm. Šodien šī aizceļoja pie mazas meitenītes viņas pirmā gadiņa jubilejā.

Manām meitenēm tādas jau ir sen, šodien izmazgāju, tāpēc varu atrādīt:)

No veca jauns.

Mazā dāma tika pie sarafāna. Un es pirmo reizi uzšuvu apģērba gabalu, ko var pat vilkt, kas nav tikai cepure, priekšauts vai kāds cits aksesuārs.  (Gandrīz vai gribas pašai piešķirt ordeni!!!)

Bet vispār pirms tapa šis sarafāniņš ir stāsts. Vīramāte atveda humpalās pirktu rūtaini vīriešu kreklu un palūdza, lai uzšuju vectēvam maisiņus, ar ko iet uz veikalu. Es jau uzreiz ieraugot audumu, sapratu, ka diez vai te sanāks maisiņi, te jātop kaut kam vērtīgākam. 

Un tā arī bija! 

Taču vectēvs tika arī pie maisiņiem. Tikai no brūni rūtaina krekla, kas arī bija lietoto drēbju veikalā pirkts. Diemžēl atkal nenofotogrāfēju. 
Vīramātei noteicu - no zaļā krekla maisiņi nesanāca, tikai sarafāns:D

Matu pogas!

Ir pagājusi saulaina, karsta un jaukiem notikumiem piepildīta vasara. Un nav jau tā, ka rokas nemaz nav kustējušās, darot rokdarbus. Esmu palikusi slinka un atrādīšanu. 
Bet te daži sīkumi... 

Vecākā meita tika pie jaunām matu gumijām. Līdzīgas uztapa arī viņas māsīcai, bet diemžēl nav ietrāpījušās fotoaparāta redzeslokā. 

ļoti ātri un vienkārši!

Kaut kas tamborēts (nezinu kā nosaukt:))

Arī tapis sen un nav atrādīts. Koleģe palūdza uztaisīt dāvaniņu savam krustbērniņam. Doma bija tāda, ka katrā kabatiņā būs sveiciens - uzdevums katrai dzimšanas dienai līdz 18 gadiem. Bet ikdienā jau var izmantot arī savadāk un likt iekšā visādus sīkumus.

Druvienas kokle

Jau sen nevaru saņemties kaut ko te blogā ierakstīt. Kaut gan būtu ko atrādīt.

Mans šī pavasara veikums.... Vienā traki sniegotā aprīļa dienā, kad zeme ar debesīm griezās kopā, devos uz Druvienu, kur satiku ļoti jaukus cilvēkus Velgu un Viktoru Černoglazovus. Mana vēlēšanās bija tikt pašai pie savas kokles, pie tādas, kuras gatavošanas procesā es pati būtu roku pielikusi.

Pēc mēneša jau zaļā pavasarī es braucu mājās ar savu kokli. Liels paldies meisatarm Viktoram, man ļoti patika darboties viņa vadībā. Un labprāt vēl kādreiz uztaisītu kādu kokli kopā ar viņu, jo man patika pats process. Gribējās tam iziet cauri, lai saprastu, kā tas notiek. Manuprāt, ir jāuztaisa viena kokle, paļaujoties vairāk uz meistaru - ko liek, to daru. Un tad jau ar nākamo varētu sākt vēlēties tādu vai šitādu koku un rakstu un visu citu...

Bet te nu viņa ir...

Nekāds prasmīgais spēlētājs gan diemžēl neesmu, bet šo to jau protu.

Pavasarīgas čības čību ballei

Bērnam dārziņā bija čību balle. Tad nu nācās uztapināt kādas, ar kurām varētu ballēties, jo mājās parasti lielā māsa staigā ar zeķēm staigā.
Bildēs gan modele ir mazā māsa.

Briedim brālis

Mazā māsa savā pirmajā dzimšanas dienā tika pie sava briedīša. Nu ir abām māsām. Pagaidām tas gan nav kļuvis par mīļāko rotaļlietu, jo tādas nav. 
Toties lielā māsa bija savu briedi atstājusi bērnudārzā un es varēju viņai uz nakti aizdod mazās māsas briedi:)

Lūk, briedis (izskatās gan pēc brieža ar aļņa ragiem) un māsas ar briežiem: