Pūces maks

Tamborēts pūču maciņš sīklietām. Man tajā glabāsies atlaižu kartes.Kaut kas tajās pūču sejās ir fascinējošs - reizēm smieklīgas, reizēm dusmīgas..tik dažādas! Ar laiku noteikti būs vēl...

Mazās pūces

Salidojušas mazās pūces.Pūces ir manas vecāsmammas vājība, bet es tā jūtu, ka tā var kļūt arī par manējo. 

Pilns dators pievilkts ar Interneta plašumos atrodamajām pūču variācijām.

Te daži eglīšu rotājumi vai atslēgu piekariņi...Tamborētas pūces, kas tapušas pēdējo divu dienu laikā. Un gribas vēl:)

Vēl pilnīgs jaunatklājums man pašai ir vārds "amigurumi", kas japāņu valodā nozīmē tamborēta mīkstā rotaļlieta vai kaut kas tāds. Tad nu zem šī nosaukuma googlē var atrast ļooooti daudz skaistu tamborētu sīklietiņu, ko, protams, katrs var veidot tik lielos izmēros, cik vien ir pacietība un materiāls.

Vēlējums visiem Pūķa gadā ieejot

Bilde no šejienes.

Ko lūgsim Laimiņai, 

Jaunā gadā ieejot?

Lūgsim darbu, lūgsim maizi, 

Lūgsim labu satikšanu.

Un vēl klāt veselību, laimi, mīlestību un sirdsmieru gribu novēlēt visām bloga meitenēm un viņu palīgiem, un visiem, kas šeit kādreiz ielūkojas. Lai radoši un krāsaini darbi arī Pūķa gadā, kas nes prieku sev un citiem!

Daži mēģinājumi...

Kaut kas no pūķu evolūcijas, man ir izdevušies tikai tādi pirmssākumi. Nu ne visai veiksmīgi mēģinājumi tikt pie pūķīša, protams, kaut kas nenosakāms, bet rotaļām tiek izmantots:)

Svītrainais ar garām kājām

100% reciklēts. Beidzot atļāvos veltīt laiku kaut kam, kas sen nav darīts - rotaļlietu gatavošanai. Sagriezu džemperīti, tagad ir briedis-alnis-govs - pēc vajadzības:)

Krelles

Vakar bija ļoti laba un piepildīta diena. Biju Valmierā Valmieras Valsts ģimnāzijā un pamatskolā, un vakarā uz izrādi "Kaupēn, mans mīļais". Iesaku visiem, kam ir iespēja, šo izrādi apmeklēt. Arī tiem, kas ir redzējuši Liepājas variantu ar Mārtiņu Freimani. Jā, varbūt nav tik spilgti un iespaidīgi, kā Liepājas variantā, bet tomēr izrāde ir ļoti laba!

Un te krellītes, tapušas iepriekšējā vakarā, speciāli teātra apmeklējumam:):):)

Atgriežos rokdarbos!

Galīgi jau pazudusi neesmu. Līdz ar septembri tiku ierauta darbu skrējienā, stress un pārslodze tika ieadīta divos zeķu pāros vīriņam, kas jau sen labi valkājas un domāju, ka nav nekas īpašs, lai atrādītu iekš bildēm. Zeķu adīšana man ir kā narkotikas, kad jūtu kad kaut ko vajag padarboties, bet neko radoši domāt negribas, tad adu zeķes:)

 Bet pēdējās divas nedēļas meitiņa slimo, kamēr slimojām pa māju, tapa šis kaķis:

Tā kā nācās dažas dienas pavadīt slimnīcā, pievērsos atkal zeķēm. Vīram ir cerības tuvākajā laikā tikt pie vēl viena zeķu pāra:):)
Bet vispār es ceru, ka tie trakie darbi drīz beigsies un varēšu atkal tā vairāk pievērsties roku darbiņiem.