Zeķu zilonis

Kā jau solīju - zeķu zilonis! Man jau pašai liekas - re, kā es pati izdomāju, kā tikt pie ziloņa! Bet gan jau daudzas rokdarbnieces taisa arī tieši tā.


Bet tomēr - ņemam divas zeķītes un griežam šādi:

Man, protams daudz, kas paliek pāri, rokas tomēr nogriezu drusku īsākas.


Sašujam un sapildām galvu un rumpīti, piešujam ausis (nav sapildītas ar sinteponu):














...piešujam rokas un acis (tas man liekas visaizraujošākais process, jo ar meitu pārcilājam visas pogas kastītē)

Un zeķu zilonis gatavs!

Šie tiešām vairojas...!

Viens pēc otra īsā laikā ir saradušies zeķu zvēri manā mājā. Vēl nesen man bija tikai aptuvens priekšstats, kā tādus var dabūt gatavus, paldies Aijai, jo viņas blogā redzēju vienu no pirmajiem (šeit), kas man lika sarosīties. Un, kad ieraudzīju Irēnas zvēruļus viņas blogā Re-darbi, es vienkārši uzreiz  atradu laiku izkravāt drēbju kasti, lai tiktu pie zeķēm, kuras sen nebiju vilkusi un mēģinātu kaut ko līdzīgu uztaisīt. Bez jebkādām shēmām - tik uz izjūtu, ka kaut kā tā varētu būt.
Un drīz vien devos uz humpalbodi pēc mazajām bērnu zeķītēm (par 0.10 sant. gabalā taču var eksperimentē, vai ne?), lai būtu vēl. Lūk viņi:

Un tagad jau sāk rasties lielummānija un domāju, kāpēc neiepirku vēl zeķupārus.

Bet vispār - visām tām meitenēm, kurs vēl domā par šiem zvēruļiem - pamēģiniet!!! Nevar nesanākt! Pat ja pēc vienādām shēmām taisam, vienalga viņi sanāk dažādi, jo katrai rokdarbniecei jau ir savs roku pieskāriens...


P.S. Ja sanāks ciešamas bildes, vēlāk parādīšu, kā tiku pie ziloņa.

suns atkal mājās...

Pagājušo nedēļu otrdienas vakarā pazuda mūsu suns. Nekad tā nav bijis, ka viņš nav pa nakti mājās. Meklējām visu nedēļu, vīrs brauca pa mežiem un mājām, mednieki apziņoja tuvāko pagastu medību kolektīvus. Diezgan nekonkrētas ziņas un mums pavisam neticami pienāca no gandrīz 30 km attālā ciemata Mežāres.
Bet pateicoties cilvēku atsaucībai mūsu Rendis ir atkal mājās, kāds saimnieks viņu bija paņēmis netālu no Atašienes un piesējis savā pagalmā. Izskatās, ka suns bija uzgājis kādu dzīvnieku Teiču purvā un aizgājis pa tā pēdām.
Diezgan traka nedēļa, jo neziņa ir visai mokoša. Labi, ka viss ir labi beidzies. Suns gan ir tāds drusku skumīgs, taču nekas viņam nekaiš, gan jau atlabs. Kaimiņu draugi jau apciemoja un priecājās, ka draugs ir atpakaļ savā voljērā.

Un mani secinājumi šajā sakarā:
 - ir daudz labu cilvēku, kas atsaucas uz aicinājumu palīdzēt, paldies viņiem!
 - ja savu mīluli laižat izskrieties neierobežotā teritorijā, uz kakla siksnas uzrakstiet telefonu! Tas palīdzēs atrast suni ātrāk. (Mūsu sunim telefons bija uzrakstīts tikai uz tās siksnas, ko liekam uz medībām, bet to ikdienā viņš nenēsā... ja uz siksnas būtu informācija, mēs būtu ietaupījuši vismaz 4 dienas.)